ASV valdība varētu pieprasīt lielāku daļu no uzņēmumu peļņas
Berkšīras Hetavejas priekšsēdētājs Vorens Bafets gatavojas tam.
Sestdienas ikgadējā akcionāru sapulcē, kad tika jautāts, kāpēc viņš pārdeva 115 miljonus Apple akciju pagājušajā ceturksnī, “Omahas pravietis” prognozēja, ka uzņēmumiem kā viņa varētu nākties atdot lielāku daļu no saviem ienākumiem valsts kasē. Un viņš ar šo ideju ir mierā.
“Ar pašreizējo fiskālo politiku es domāju, ka kaut kas ir jāmaina. Un es domāju, ka augstāki nodokļi ir diezgan iespējami,” viņš teica, kritizējot citus uzņēmumus par pastāvīgu nodokļu kodeksa izpēti, lai atrastu mazākās caurumus, kas var samazināt viņu nodokļu slogu.
Trampa administrācijas laikā 2017. gadā uzņēmumu likumīgā likme tika samazināta līdz 21% no iepriekšējiem 35%, un Bafets atcerējās, ka tā ir bijusi daudz augstāka pagātnē.
“Viņi var izlemt, ka kādu dienu viņi nevēlas, lai fiskālais deficīts būtu tik liels, jo tam ir svarīgas sekas, un viņi var nevēlēties samazināt izdevumus daudz un viņi var izlemt, ka ņems lielāku procentu no tā, ko mēs nopelnām, un mēs to samaksāsim,” viņš teica savā pirmajā akcionāru sapulcē kopš ilggadējā biznesa partnera Čārlija Mengera nāves.
Bafets ir atkārtoti aicinājis tos, kas var maksāt vairāk nodokļu, to darīt, slaveni sakot, ka viņa sekretāre maksā augstāku nodokļu likmi nekā viņš. Baidena administrācija tagad cenšas to risināt vēlēšanu gadā ar priekšlikumu par augstākiem kapitāla pieauguma nodokļiem, ieskaitot nerealizētos ienākumus.
ASV valdības parāda problēma ir saistīta ar maldīgiem priekšstatiem, kad cilvēki to uztver kā personisku parādu. Lai gan parāda līmeni ir jāpārvalda apdomīgi – ASV valsts parāds tagad pārsniedz 34 triljonus dolāru jeb 122% no ekonomikas – tas nav kaut kas, kas ir jāatmaksā kā mājas īpašnieka hipotēka.
Pat uzņēmumi neatmaksā savu parādu – daudzi vienkārši vienojas par nosacījumiem, kuros to var pārstrukturizēt. Patiesībā investori pieprasa, lai uzņēmumi savus bilances rādītājus pielāgo saviem riska profilam, jo pretējā gadījumā tie nespēs radīt pietiekami augstu ienesīgumu no sava kapitāla. Patiesībā uzņēmumu pirkšanas firmu biznesa modelis, piemēram, Blackstone un Carlyle, balstās uz optimizētu kapitāla struktūru iegūtajam uzņēmumam.
Bafets neredz alternatīvu ASV valsts obligācijām
Katra valsts pieredze ar parādu ir atšķirīga – un tas ne vienmēr ir atkarīgs no parāda lieluma.
Piemēram, Japāna ir uzņēmusies daudz lielāku parādu nekā Grieķija, bet līdz pagājušajam gadam tas galvenokārt bija vietējo investoru rokās, kas ir stabils finansējuma avots līdzīgi bankas garantētajai noguldītāju bazei. Grieķija savukārt bija atkarīga no starptautiskiem investoriem, kas savu naudu var pārvietot no vienas jurisdikcijas uz citu mirkļa laikā.
Ja tiek tērēts produktīviem aktīviem, parāds ir noderīgs rīks valdībām, lai uzlabotu savas ekonomikas izaugsmi vai noturību bez nodokļu celšanas. Krīze iestājas tikai tad, kad investori zaudē ticību valdības vai uzņēmuma spējai apkalpot savu parādu un situācija iziet no kontroles destruktīvajos atgriezeniskajos ciklos, kas liek investoriem pieprasīt arvien lielākas prēmijas, lai kompensētu arvien pieaugošos riskus.
Ekonomisti strīdas par to, kur sasniedz punktu, kad parāda līmenis kļūst neilgtspējīgs attiecībā pret kopējo ekonomiku. Bet ASV bauda trīs galvenas priekšrocības, kas izskaidro, kāpēc par parādu vēl nav bijis problēmu.
Pirmkārt, tai ir ļoti elastīga un noturīga ekonomika, kas spēj pielāgoties ārējiem triecieniem labāk nekā lielai daļai rūpniecisko valstu – tas investoriem piedāvā pievilcīgāku atdevi nekā viņu naudas novietošana citur.
Otrkārt, tai ir dziļa un likvīda valsts parāda tirgus pasaulē, kas ļauj tai kalpot kā drošai patvēruma vietai kapitālam krīzes laikos – tieši tad, kad šis priekšrocības visvairak nepieciešamas. Un visbeidzot, tai ir pasaules rezerves valūta, t.i., vienmēr ir nepieciešami dolari un to vēlamais turēšanas veids ir caur procentus nesošajiem Trezorijas vekseļiem nevis skaidru naudu.
“Mana labak spekulacija ir tada, ka ASV parads bus pieņemams ilgu laiku, jo nav daudz alternativu,” teica Bafets.
Ja kas, ASV problama ir tada, ka pargak daudzas administracijas – gan Republikanu, gan Demokratu – ir palikusas pašapmierinatas ar šo jautajumu kopš Bila Klintona laikiem bilanceja budzetu, zinot pilnigi labi, ka nav bijis nekadu centienu risinat strauji pieaugošos riskus no ASV nefinansetajam pienakumu programmas Medicare un Social Security.
