Āzijas amerikāņu modela minoritātes mīts
Daudzi cilvēki, kas nezina tā vēsturi, domā, ka modela minoritātes mīts, kas piešķirts Āzijas amerikāņiem, ir pozitīvs. Galu galā, virspusēji tas ir saistīts ar panākumiem un sasniegumiem, kas parasti tiek uzskatīti par vēlamiem. Tomēr lielākā daļa no mums, kas atrodas zem šīs identitātes, to neuzskata par labvēlīgu vai atbrīvojošu. Mēs to uztveram kā ierobežojošu un noslēpjošu apzīmējumu, kas pirmās paaudzes Āzijas imigrantiem tika uzlikts pirms desmitgadēm un šodien šķiet vēl grūtāk nēsājams. Pēc tik ilgas pacietības mēs beidzot esam retā brīdī, kad ir iespējams pārrakstīt mūsu stāstu, lai mēs varētu definēt savu identitāti un panākumus pēc savām noteikumiem.
Mani vecāki pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm no Kerala, Indijas, 60. gadu beigās, ar stipru izglītību, bet bez daudz ko cita. Viņiem bija maz resursu un ļoti maz ietaupījumu, kad viņi pārcēlās uz Parma, Ohaio. Tikai tad, kad es skatījos 2006. gada filmu The Namesake, pirmo stāstu, kuru es biju redzējis, kas attēlo plaisu starp pirmās un otrās paaudzes imigrantiem, man trīsdesmitajos gados, es beidzot sapratu, ka manas jūtas par nepiederību un nepareizi saprašanu ir universālas un nav tikai manas. Tas bija pirmais reizes, kad es varēju sākt iedomāties to izstumtību, ko mani vecāki jutuši, meklējot pazīmes no savas vecās dzimtenes jaunajā dzīvē.
Es joprojām atceros, kā sēdēju uz dīvāna blakus saviem vecākiem, cerot uz kaut kādu caurbrūci mūsu sarežģītajās attiecībās, skatoties filmu kopā. Un mums izdevās. Pēc filmas noskatīšanās mamma dalījās ar mani par to, ka viņas pārcelšanās uz ASV bija biedējoša tāpat kā filmā attēlotajos veidos. Viņa nekad nebija dalījusies ar savu stāstu ar mani iepriekš. Mamma nekad nebija bijusi ārpus Indijas, kad viņa viena pati kāpa lidmašīnā tērpusies sari un vieglajā džemperī. Viņa sasala, neesot pieradusi pie lidmašīnas gaisa kondicionēšanas sistēmas, un nezināja ko darīt, kad viņai bija jāpārsēžas lidmašīnai Parīzē. Kad viņa ieradās Ohaio, savos sandalos un sari, viņa bija pārsteigta, ka mans tēvs nebija padomājis atnest ziemas mēteli vai zābakus, lai viņa varētu satikt viņu sniegā. Iedomājoties, kā viņai jutusies, sajūta par satraukumu un vilšanos ir tik taustāma, kamēr es sēžu šeit tagad savā mājā Sherman Oaks, Kalifornijā.
Šis ļoti personiskais stāsta aspekts tiek zaudēts, kad mēs apzīmējam imigrantus kā manus vecākus un Āzijas kopieni kopumā kā “modela minoritāti”, ideālu veidu kā būt jaunpienācējam – apzinīgam, uzcītīgam, likumpaklausīgam un pieklājīgam. Lai gan šķiet nekaitīgs, šis apzīmējums mudina cilvēkus pieņemt, ka mēs ieradāmies šajā valstī ar visiem nepieciešamajiem komponentiem panākumiem slēptiem mūsu čemodānos – un tas samazina izaicinājumus un šķēršļus, ar kuriem mums ir bijis jātiek galā lai celtos un pat izdzīvotu. Pat starp maniem vecākiem, kuriem katram ir deviņi brāļi un māsas, izglītības līmenis, apmācība un ienākumi atšķiras ļoti lielos apmēros. Dažiem ir maģistra grādi, daži nekad nepabeidza koledžu.
Bez acīmredzamajiem jautājumiem par to, ka modela minoritātes stereotips attēlo gandrīz 60% pasaules iedzīvotāju zem monolīta vienveidības segas, tas samazina mūs līdz smagi stradajošiem un paklausigiem apmierinatajiem. Es domaju par piena maizi, ko mana mamma baroja mums bērnibas laikos, kad mums sapes vederi. Patikama garša, viegli sagremojama bet garlaiciga. Mums ir mudinats būt neredzamiem, pielagoties un zaudet savas robežas tajaa pašaa veidaa kaa maize izgaisa pienaa.
Un tas nav tikai neprecizs; tas ir kaitigs. Tas mūs nostada pret citam kopienam kas ir cietusi un marginalizeta ka grupa uz kuru vertetu tiekties un kalpo ka “rasu sadalitajs” kas vajina musu kopigo solidaritati un speku ka politisku spaku. Jo dziļak esmu iedziļinajusies termina nozimee esmu uzzinajusi ka selektivas imigracijas politikas 60. un 70. gados pieņemot tikai noteiktus izglitibas gradijumus un cilvekus ar merkitiem prasmju komplektiem bija pamats “modela minoritates” apzimejumam un velak velme atturet politisko dalibu to pastiprinaja.
Tapat ka citi imigranti musu apkartne mana vecaki ieveroja modela minoritates asimilacijas modeli publiski bet taja pat laika sagaidija ka mes privati mainisim kodu saglabajot musu atskiribu caur edienu valodu un kopienas sanaksmem. Tas mani atstaja sajuta ka es nekad nebija pietiekami indiete majas un ari nekad pilnigi amerikaniete arpus musu gimenes.
Augot es redzeju manus vecakus ka konformistus un likumu sekotajus paklausa modela minoritates naratijam kas uz tiem tika uzlikts. Vini atstaja savu dzimteni ar kristalizetam bet novecojusam idejam par dzimumu kulturu un paradumiem ka laulibas. Daudzi vinu vienaudzi Indija modernizeja savu domasanu un atslabinaja savas filozofijas ASV imigranti mana vecaku paaudze turejas pie savas “vecas Indijas” domasanai ka vecaki The Namesake joprojam iesprostoti 40. un 50. gadu normas pat tad kad paradumi attistijas. Vinu piesardziba un parmerigie noteikumi man augot likas ka vajibas.
Papildus identitates dejas mana vecaki saista musu vertibu ar panakumiem un stabilitati un mudinaja mus virzities uz Ivy League izglitibu un profesionalam darba vietam iestajot mus ar idejam ka but “jaukam” stradat smagi un radit nebija kompromiss tas bija ieejas maksa lai but imigrantam Amerika.
Vini regulari atgadinaja mums par to ko vini zaudaja un ko vini atstaja aiz sevis kameras mums patiesiba vainojot lai mes ieverotu modela minoritates mifa uzglebtos telus lai mes varetu dzivot amerikanu sapni. Bet tada pati veida vini nekad nepauzeja un neapstridaja kas sapnoja sapni un ko mes varetu maksat par so sapni.
Varbut mana vecaki un citi imigranti ka vinji saprata cenu ko vini maksaja lai sekotu saviem sapniem kad vini atnaca uz ASV. Vini bija samierinajusies un nenesa sevi ar sevi kognitivo disonansi ko es ka otras paaudzes indiete amerikaniete nesu.
Vini neredzeja ka macit mus spelet modela minoritates vilinajumu – asimilaciju lai izdzivotu tonet mazak savas atskiribas lai saplustu izvelejoties paslepties – tas mani nostadija krustcelos ar vinjiem un pat ar sevi. Es biju viens opinionated and headstrong nekad neesmu bijusi viena kas tur savu muti dara ka vinai teikts vai sed uz savas vietas. Es biezi jutos zaudeta par savu identitati dziļi apstridot kas es esmu kameras pasauli nesaprotot ka mans niknums nak no velmes but vairak komfortabla ar to kas es esmu pretstatam tam ko no manis gaidija.
Beigas es biju panakumiga pec daudziem vinu standartiem. Man ir tris izcilas izglitibas gradi es biju viena no jaunakajam sievietem – un pirma indiete amerikaniete – kas klust par partneri Deloitte un man ir labak pardodama gramata ko slavina zinas avoti ka Financial Times. Tomer pat sasniegumos mana gimene palika piesardziga jo neatkarigi no taa ko es sasniedzu es nekad nepildiju vinu tradicionalo indiesu ticibu merkus. Sacelos pret vinu macibu un viedokliem es macijos apstridet visu.
Es un daudzi citi kolektivi esam sakusi atzit cenu – kaunu sapes un izolaciju – but sauktam par modela minoritati un robezas ko tas liek mums ievilkt sevi. Spelet mazu un palikt klusu var nakt ar dazadam aizsardzibam bet tas ari naks par cenu.
Es nevaru nepamesties cik gruti ir izkapt no so apzimejuma kas mums tika piešķirts. Modela minoritates etikets ir nepietiekams pirmas paaudzes imigrantiem un tas ir neiespejams uzstadits parejam no mums kas atstaj aiz sevi miglainu konstrukciju.
Lielaka dala azijas amerikanu ko es interveteju sevi neredz ka modela kaut ko. Neviens neruna par paklausibu gaidisanu savam kartam vai pat apgriezt acis otradi. Vini var runat par cienisanas kulturu un par pazemibas labumu bet taja pasa stasta vini runa par gudribas linijam un par but karaviriem. Mes nakam no kulturam un vesturem ar speku cina makslu un kulturu.
Tie no manas paaudzes un talak dala stastus aiz stastiem par to cik daudzas temas ap kuram vini auga slepjot ap savu identitati tagad ir modigs. No jogas lidz ajurvedai no cinitavam lidz asajam cili merce daudzas atskiribas ko cilveki no manas paaudzes slepa tagad ir priekspuse bet tomer mes jutamies augstaka limena kolektiva neredzamiba ka grupa navigejot Amerika. Tikai pedejo gadu laika mes beidzot redzam azijas amerikanus ka galvenos varonus savos tiesibos.
Es esmu lasijusi par to ka runat skaļi un runat pretim paradities ar lepnumu un veseligu devumu pretošanas ir jaunas sacelšanas darbibas un pilsoniska nepaklausiba. Dienas kartiba nav cenzura vai politiska pareiziba tas ir drosme but vesels sevi un savukart iedvesmot citus darit to pasu.
Es gribetu lai mes atgutum parrakstitum un iztelojamies modela minoritates stereotipu. Ir pienacis laiks mes pasi definet kas nozime but azijas amerikanim. Mes neesam viens lieta mes esam daudzas lietas.
Tapat ka Gogols galvenais varonis The Namesake augot vecaks un gudraks esmu ieguvusi lielaku novertesanu par migracijas hroniku milestibas stastu un mana vecaku dzives vesturi. Es tagad redzu ka mani vecaki bija no sacelšanas paaudzes pat ja amerikanu kultura vinus ta neredz. Vini atstaja visu aiz sevis lai ieietu nezinamaja.
Ja es varetu teikt mana vecaku paaudzei vienu lietu tas butu es ceru tagad jusos zelta gados jus ari varat atrast prieku jus varat paleninat tempu jus varat atputinaties jus varat but balss. Jus varat mainit no konformisma snieguma un paklausibas modela minoritates mifam lai izdzivot uz sava stasta rakstisanu lai plaukt. Tas ir mans velmes visiem mums it ipasi mans velmes jusiem.
Deepa Purushothaman ir the re.write dibinataja – netradicionala domatu tanka kas virza jaunu darba stastijumu – un izpildfellow Harvard Business School. Vina ari ir gramatas The First the Few the Only: How Women of Color Can Redefine Power in Corporate America autore.
