Īrnieki paliek ilgāk savās mājās
Saskaņā ar pētījumu, 16.6% īrnieku palika savās mājās 10 gadus vai ilgāk 2022. gadā. Līdzīgi, 16.4% dzīvoja savā mājoklī no pieciem līdz deviņiem gadiem. Pirms desmit gadiem šis procents bija aptuveni 14% abām īrnieku grupām.
Un 41.8% īrnieku palika savā mājoklī no viena līdz četriem gadiem, kas arī ir pieaugums salīdzinājumā ar desmit gadus atpakaļ. Ceturtdaļa īrnieku palika savās mājās vienu gadu vai mazāk 2022. gadā, bet to skaits ir samazinājies salīdzinājumā ar 2012. gada līmeni. (Analīze, kas publicēta piektdien, izmanto īrnieku uzturēšanās datu no ASV Tautas skaitīšanas biroja, no 2012. līdz 2022. gadam.)
“Uzturēšanās laika pieaugums ir izdevīgs gan īrniekiem, gan viņu īpašniekiem,” teica vecākais ekonomists Šehariars Bokhari ziņojumā. “Lai gan fakts, ka cilvēki paliek ilgāk savos īres dzīvokļos, var nozīmēt, ka viņi nevar atļauties iegādāties māju šodienas tirgū, palikšana vienā vietā arī nozīmē, ka viņi ietaupa naudu, kas galu galā varētu tikt novirzīta uz pirmo iemaksu, ja viņiem ir mērķis kļūt par mājas īpašniekiem.”
Viņš arī norādīja, ka palikšana vienā vietā var nozīmēt mazākus īres maksas pieaugumus un mazāk izdevumu pārvietošanai, pieteikšanai un citiem izdevumiem.
Tomēr neskatoties uz jebkuriem pozitīviem aspektiem, kas saistīti ar ilgstošu uzturēšanos vienā vietā, šodienas mājokļu pasaulē spēlē lomu arvien nepieejamākas mājokļu cenas. Vidējā ASV mājas pārdošanas cena ir vairāk nekā dubultojusies kopš 2012. gada un ir pieaugusi par vairāk nekā 40% kopš 2019. gada, kamēr hipotekāro kredītu procentu likmes ir augstākajā līmenī gandrīz divdesmit gadu laikā. Turklāt īre nav lēta, tāpēc dažreiz var būt grūti ietaupīt, kad liela daļa jūsu ienākumu aiziet uz īri.
Šonedēļ ekonomiste Čena Žao teica, ka tuvredzējumam nav daudz atvieglojumu; kamēr mazāk māju nekā nepieciešams, cenas turpinās pieaugt. Piektdienas ziņojums atbalstīja viņas prognozi, sakot, ka tā kā pārdošanai ir daudz mazāk māju nekā pirms desmit gadiem, “pat tie īrnieki, kas var atļauties kļūt par mājas īpašniekiem – un vēlas to darīt – var nespēt atrast māju, ko pirkt.”
Prasītās īres maksas ir pieaugušas par vairāk nekā 20% kopš 2019. gada, pirms pandēmijas un tajai sekojoša mājokļu buma. Tas ir likusi cilvēkiem nevēlēties pārvietoties no viena īres dzīvokļa uz citu. Mazliet neskaidri pandēmija ir mainījusi cilvēku dzīvesveidu un darba veidu, un attālinātais darbs dažos veidos “ir mudinājis dažus amerikāņus būt par īrniekiem nevis mājas īpašniekiem, lai viņi varētu viegli pārvietoties darba vai dzīvesveida dēļ, nebūdami piesaistīti mājai, kuru viņi pieder.”
Ir metropoles, kur īrnieki paliek ilgāk nekā citur, piemēram, Ņujorka un Losandželosa, savukārt pilsētās kā Ostina viņi bieži pārvietojas. Pētījums tieši nenoraida izmaksas kā iemeslu, bet ir lētāk īrēt Ostina nekā Ņujorka.
Ir arī atšķirības starp paaudzēm par to, cik ilgi viņi paliek. Vairāk nekā puse Gen Z īrnieku palika savas miteklis 12 mēnešus vai mazāk, 40.6% palika no viena līdz četriem gadiem un mazāk nekā 4% palika tajā paša vietā vairak neką piecus gadus. Salīdzinot ar to, 28.8% mileniem dzīvoja savas miteklis gadu vai mazak, tuvu 50.7% dzivoja savas miteklis no viena līdz četriem gadiem un aptuveni 20% tika tur vairak neka piecus gadus.
Tikmēr aptuveni trešdaļa baby boomers īrnieku dzivoja savas miteklis vairak neka desmit gadus, cita trešdaļa tika tur no viena līdz četriem gadiem, 21.5% tika tur no pieciem līdz deviņiem gadiem un tikai 13.3% dzivoja savas miteklis gadu vai mazak.
Protams, daži Gen Zers ir koledžas studenti un daudz pârvietojas vai ir elastigaki jo vinam vel nav bernu, noradija petijums. Tomer irniesu uzturesanas laiks var sakt mainities pec pagajusa gada dzivoklu buma, kas var dot iespeju irniesiem parvietoties jo ires maksa samazinas (un kopuma jau ir samazinajusies), saka Bokhari.
