Stiglica atmiņas par protestiem un kapitālismu
Stiglics atzīst, ka protestu kustība, kas pārņēmusi viņa iestādi un daudzas citas, “ir sāpīga” un atceras savu vēsturi kā pilsonisko tiesību protestētāju 1960. gados. “Varbūt tas izklausās neticami,” viņš saka, “bet es biju tur Vašingtonas gājienā 1963. gada augustā kopā ar Martinu Luteru Kingu. Un es biju tur, kad viņš teica savu ‘Man ir sapnis’ runu.” Tas ietekmēja viņa domāšanu kā jaunam vīrietim, viņš saka, un “milzīgi ietekmēja mūsu valsts virzienu, vismaz uz kādu laiku.”
Šis skumjais tonis atbilst lielai daļai Stiglica karjeras, jo kreisais ekonomists un autors atrod sevi arvien vientulākā kompānijā: prokapitālistiskais progresīvietis. Sabiedriskās domas aptaujas plaši norāda uz kapitālisma noraidījumu starp dažiem mileniāļiem un vēl vairāk Z paaudzes pārstāvjiem, ko ilustrē pēdējā desmitgadē tā saukto demokrātisko sociālistu – Aleksandrijas Okasio-Kortesas un Bernija Sandersa – pārsteidzošie vēlēšanu panākumi. Tomēr Stiglics vienmēr ir uzsvēris, ka sociālisms nav atbilde; drīzāk nepieciešams labi regulēts kapitālisms. Vienlaikus viņš ir nosodījis smago labējo pagriezienu Amerikas politiskajā un biznesa kultūrā, līdz brīdim, kad viņš šaubās par mācītāja Kinga slavenās runas ietekmi.
“Neoliberālais kapitālisms pati sevi iznīcina,” Stiglics saka, apgalvojot, ka tas atalgo negodīgus cilvēkus un noved pie uzticības trūkuma. Viņa skatījumā tas nav ilgtspējīgs, jo tas stāda pašinteresi pirmajā vietā, nevis sabiedrības kopējās intereses. “Mēs redzam, ka tas sāk plīst tagad,” viņš piebilst.
Brīvība vilkiem
Stiglica grāmatas nosaukums ir netieša atsauce uz vienu no Regana iecienītajiem domu līderiem, austriešu ekonomistu Frīdrihu Hajeku, kurš sludināja brīvo tirgu efektivitāti pirmajā vietā savā nozīmīgajā darbā “Ceļš uz verdzību”. Kā Stiglics raksta, brīvībai ir vairāk nekā viena nozīme, un 21. gadsimta Amerikā ir “brīvība vilkiem un nāve aitām.” (Stiglics norāda, ka tā ir parafraze Isajas Berlina – aukstā kara laika antikomunistiskam, prokapitālistiskam liberālam intelektuālim.)
Stiglica grāmatā viņš apgalvo, ka valsts neoliberālais pagrieziens kopš Ronalda Regana laikiem ir padarījis Amerikas sapni vēl tālāku no sasniedzamības visiem, īpaši Z paaudzei. Viņš saka, ka mediji mīl stāstīt “jaukus stāstus” līdzīgi 19. gadsimta jauniešu romānu rakstniekam Horatio Algeram: par augšupejošo mobilitāti, kas tiek atalgoti, stiprinot ideju, ka jebkurš var sasniegt veiksmi, ja smagi strādā. “Bet no sociālo zinātņu viedokļa jautājums ir par varbūtību, un tas ir ļoti reti,” viņš piebilst, minot datus par sliktākiem rezultātiem ASV nekā jebkurā citā attīstītajā ekonomikā. “Es teiktu, ka tas ir mīts.”
Bet Amerikas sapnis ir arī par brīvību, kas ietver brīvību no kaitējuma un brīvību sasniegt savu potenciālu. “Un atkal, Amerika dara to slikti,” viņš saka, īpaši minot valsti plosa šaujamieroču vardarbības epidēmiju. “Svarīga brīvība ir brīvība no bailēm. Un no ļoti agras bērnības mēs mūsu bērniem sakam būt baidiem.”
Mums vajadzētu klausīties mūsu bērnos, viņš piebilst: “Atšķirība starp to, ko viņiem teica un realitāti ir ļoti liela.” Ieejot darba tirgū ar Amerikas sapņa priekšstatu audzinātiem bērniem, viņš saka: “viņi zina, ka būs ļoti grūti iegūt savu māju… viņi zina, ka vidējam koledžas absolventam ir apmēram 30 000, 40 000 dolāru studiju parāds, tāpēc ilgu laiku tas būs cilpa ap viņu kaklu.”
Satiksmes luksofora piespiešana
Runa par risinajumu, Stiglics savai gramatnica izmanto vardu “piespiešana”, bet piedava potenciali atklato metaforu: luksoforu. “Jus nevarat šķersot krustojumu sarkanai gaismai degot. Un ja jus to darat, jus redzesiet visas sekas. Jus tiksiet arestets. Tapat tas ir piespiešana neapstridami. Bet Nujorka vai Londona, ja nebūtu luksoforu, jus nevarētu vispar pamest vietas. Un jus iestrēgtu sastrēgumos.”
Kaut arī Stiglics nav izteicies par policijas brutalitati protestos Kolumbijas universitate, vinš atsaucas uz ilgu miermila protestu tradiciju no Martina Lutera Kinga lidz Mahatma Gandijam, bet ari uz spriedzi ar pilsonisko nepaklausibu, kas var but pamatota ar konkreto celu. “Es esmu informets par spriedzi starp dazadam brivibam,” vinš saka, piebilstot, ka parasti velas civilizetu dialogu, kas nonak pie mieriga risinajuma.
